nomīņāt
nomīņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Ilgāku laiku, daudz mīņājot (ko), arī mīņājoties (pa ko), sabojāt, iznīcināt (to). Nomīdīt (1).
PiemēriNomīņāt zālāju.
- Nomīņāt zālāju.
- Uz nomīņātās zāles gulēja izsvaidīti sērkociņi un cigarešu gali.
- Tās pašas taupības dēļ, lai nenomīņā pļaujamu zāli, aitas viņš laiž ganos tikai vasaras otrā pusē..
1.1.Ilgāku laiku, daudz mīņājot (ko), arī mīņājoties (pa ko), saplacināt, noblīvēt (to), arī padarīt gludu, līdzenu, cietu.
PiemēriKūdrainā zeme nominēta, visāda lieluma spiras siekiem.
- Kūdrainā zeme nominēta, visāda lieluma spiras siekiem.
1.2.Mīņājot nodzēst (uguni, ko degošu).
PiemēriNomīņāt liesmas.
- Nomīņāt liesmas.
2.Uzminot vairākkārt virsū (parasti apaviem), notraipīt (tos). Nomīdīt (2).
PiemēriNegribas.. tūdaļ meklēt, ar ko apslaucīt nomīņātos zābakus.
- Negribas.. tūdaļ meklēt, ar ko apslaucīt nomīņātos zābakus.
2.1.Mīņājot (ko), arī mīņājoties (pa ko), notraipīt (to).
Piemēri..sabradāju kājas pa puķu dobēm un no vienas vietas nomīņāju grīdsegu..
- ..sabradāju kājas pa puķu dobēm un no vienas vietas nomīņāju grīdsegu..
- sal. ..Bet labais krasts - Viss lediem klāts, Tik vietām šķiet kā nomīņāts Ar platām melnām milžu pēdām.
3.Mīņājot ievainot, arī nonāvēt.
PiemēriNomīņāt kāpurus.
- Nomīņāt kāpurus.
Avoti: 5. sējums