nonāvēties
nonāvēties -ējos, -ējies, -ējas, pag. -ējos; refl.
Izbeigt pašam savu bioloģisko eksistenci (par cilvēku). Nogalināties.
PiemēriAndrejs bija uz staļļa augšas nonāvējies. Līdzās tam atrada.. nazi, ar ko bija pārgriezis rokai dzīslas.
- Andrejs bija uz staļļa augšas nonāvējies. Līdzās tam atrada.. nazi, ar ko bija pārgriezis rokai dzīslas.
- ..Zelmai tas bija izlielījies, ka nedzīvos un ies tūliņ nonāvēties.
- Tāda bij šajā karā gūstāmo vergu paraša: kuram krita garākais [stiebrs lozējot], tam jānogalina otrs un pašam jānonāvējas.
Avoti: 5. sējums