notrūkt
notrūkt parasti 3. pers., -trūkst, pag. -trūka; intrans.
1.Pārtrūkstot saistījumam, atdalīties nost.
PiemēriPoga notrūkusi.
1.1.Pārtrūkt, arī pārtrūkstot atdalīties nost.
PiemēriAuklai notrūcis gals.
2.Tikt pārtrauktam, aprauties (par vārdiem, runu).
Piemēri«Bet ja nu es papriekšu apprecos...» Te Martai spēji notrūka.. valoda. Viņa tumši piesarka, nodūra acis un nervozi aizšķīra burtnīcu.
2.1.Pēkšņi apklust (par skaņu).
PiemēriSmiekli piepeši notrūkst kā pavediens, kad to pārgriež ar asām šķērēm.
2.2.Pēkšņi izbeigties (parasti par domu, sapni).
PiemēriGalva un sirds [Mārtiņam] tukša. Domas un sajūtas pamostas, aizvērpjas - notrūkst, iemieg bez atbalss.
3.pareti Izbeigties (piemēram, par ceļu, mežu).
PiemēriPiepeši vienā pusē notrūka mežs. Te bija izcirsta stiga.
Avoti: 5. sējums