oreols
oreols -a, v.
1.Kristiānismā, budismā – riņķveida mirdzums, staru vainags ap svēta Cilvēka, dievišķas būtnes galvu. Nimbs.
PiemēriZelta oreols.
- Zelta oreols.
- pārn. Ēna Cinītim [skolotājam] gāja ieslīpi pa priekšu, un ap ēnas galvu bija redzams gaišs oreols.
1.1.pārn. Izpausmju kopums (piemēram, slavai, cieņai), kas attiecas uz kādu cilvēku, ir saistīts ar to.
PiemēriRaiņa un Blaumaņa tēli radīja ap Mirdzu Šmitheni jau Jaunajā Rīgas teātrī spožu panākumu oreolu.
- Raiņa un Blaumaņa tēli radīja ap Mirdzu Šmitheni jau Jaunajā Rīgas teātrī spožu panākumu oreolu.
- Mūsu republika atrodas pie jūras. Katru dienu mēs tieši vai netieši esam saistīti ar zvejniekiem. Bieži uz viņu dzīvi raugāmiem caur romantikas oreolu.
2.Īsts vai šķietams gaišs, mirdzošs aplis, īsta vai šķietama gaiša, mirdzoša josla ap gaismas avotu, arī ap kāda redzama izstarojuma avotu.
PiemēriSaules oreols.
- Saules oreols.
- Difūzijas oreols.
- Atspoguļošanās oreols.
- Naktī cauri miglas autam redzams varavīkšņaina oreola ieskauts mēness un spožākās zvaigznes.
3.Neviendabīgs nomelnējums uz fotonegatīva ap spožu vai ļoti kontrastainu objektu attēliem.
Avoti: 6-1. sējums