oreols
oreols -a, v.
1.Kristiānismā, budismā — riņķveida mirdzums, staru vainags ap svēta Cilvēka, dievišķas būtnes galvu. Nimbs.
PiemēriZelta oreols.
1.1.pārn. Izpausmju kopums (piemēram, slavai, cieņai), kas attiecas uz kādu cilvēku, ir saistīts ar to.
PiemēriRaiņa un Blaumaņa tēli radīja ap Mirdzu Šmitheni jau Jaunajā Rīgas teātrī spožu panākumu oreolu.
2.Īsts vai šķietams gaišs, mirdzošs aplis, īsta vai šķietama gaiša, mirdzoša josla ap gaismas avotu, arī ap kāda redzama izstarojuma avotu.
PiemēriSaules oreols.
3.Neviendabīgs nomelnējums uz fotonegatīva ap spožu vai ļoti kontrastainu objektu attēliem.
Avoti: 6-1. sējums