pēctecība
pēctecība -as, s.; parasti vsk.
1.Saistība ar iepriekšējo laikposmu, laikmetu parādībām.
PiemēriKamēr vien pastāvēs cilvēce, tikmēr aktuāla un nepieciešama būs nopietna saruna par pārmantojamību, par pēctecību.
1.1.Turpinājums priekšgājēju darbam, uzskatiem, tradīcijām.
PiemēriRadošo pēctecību mūsu priekšgājēju sāktās plānošanas un apbūves attīstībā garantē pilsētas ģenerālplāns, kas paredz kompleksi risināt pilsētbūvniecības problēmas.
1.2.Secīga saistība ar ko iepriekšēju (piemēram, mācību procesā). Arī pakāpenība.
PiemēriMācību prasmju un iemaņu izveidē jāievēro noteikta pakāpenība un pēctecība ne vien pa klasēm un klašu grupām, bet arī attiecīga programmas temata ietvaros.
2.biol. Organismu īpašība atkārtot pēctečos vienādas pazīmes un attīstības īpatnības. Organismu spēja nodot savas īpatnības, pazīmes pēctečiem. Mantojamība.
PiemēriIedzimtība nodrošina paaudžu pēctecību, gādā, lai no paaudzes uz paaudzi saglabātos visas tās pazīmes un īpašības, kas sugai palīdz sekmīgi izmantot savas eksistences apstākļus.
Avoti: 6-1. sējums