pašapziņa
pašapziņa -as, s.; parasti vsk.
1.Pārliecība par savām spējām, savu vērtību, dziļas pašcieņas jūtas; sava pārākuma apziņa; arī iedomība, augstprātība.
PiemēriZaudēt pašapziņu.
- Zaudēt pašapziņu.
- Slaids, labi ģērbts, iznesīgs viņš cēlā pašapziņā gāja cauri paputējušu Baltijas baronu pūlim.
- Allaž esmu drusku apskaudis Uldi par viņa spēcīgo pašapziņu, - liekas, viņš uzskata par labu, par pareizu katru savu darbu, liekas, viņu nemāc šaubas par tā mākslinieciskajām vērtībām.
- Meistari pazaudējuši agrāko pašapziņu un nosvērtās varas iespaidību, kas nepieļāva strādniekiem pat iedomāt un pakaļmeklēties, taisnīgi vai netaisnīgi darīts.
2.Savas individuālās subjektīvās un objektīvās eksistences apziņa, sevis kā indivīda un individualitātes apziņa.
PiemēriCilvēku kā sabiedrisku būtni veido tādi momenti kā izziņa, apziņa un pašapziņa, radošās darbības spēja, tieksme realizēt savas ieceres, domāt par dzīves jēgu un meklēt tās kritērijus.
- Cilvēku kā sabiedrisku būtni veido tādi momenti kā izziņa, apziņa un pašapziņa, radošās darbības spēja, tieksme realizēt savas ieceres, domāt par dzīves jēgu un meklēt tās kritērijus.
3.Apziņa par savas šķiras, sociālās grupas eksistenci, arī kopību, vērtību.
PiemēriJaunas atziņas dzimst strādniekos. Savas vērtības pašapziņa aug.
- Jaunas atziņas dzimst strādniekos. Savas vērtības pašapziņa aug.
- Fanātiska, bet mērķtiecīga ir Krišjāņa Valdemāra darbība un programma savas tautas aizstāvībai un tās pašapziņas atmodināšanai.
- Guna (satver karogu): Kāds saplēsts, aptraipīts! Kā pati cilvēce, kas, dubļos mīta, Pašapziņu un spēku zaudējusi.
Avoti: 6-1. sējums