pašpaļāvība
pašpaļāvība -as, s.; parasti vsk.
Vispārināta īpašība → pašpaļāvīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriPašpaļāvības trūkums.
- Pašpaļāvības trūkums.
- Zaudēt pašpaļāvību.
- ..piepeši viņu [zēnu] pārņēma savāda spītība. Tā bija izmisuma radīta spīts... Nez kur cēlusies, liela pašpaļāvība lika viņam saslieties pretī vējam un paātrināt soļus.
- Ar slēptu apbrīnu Dārta Pliekšāne vēroja vīra pašpaļāvību. Viņš tik ļoti ticēja savam spēkam..
- Meta pēkšņi apmulsa, viņas pašpaļāvību uzsūca ienācēju pētošie skatieni. Kļuva karsti, un seja sastinga, rokas šķita nevajadzīgi liekas..
Avoti: 6-1. sējums