pašpuika
pašpuika -as, dat. -am, v.; sar.
Pusaudzis, jaunietis (parasti pilsētas nomalēs) ar piedauzīgu, huligānisku uzvedību.
Piemēri«Pašpuikas...» norūca Kārlis.. «Mīl dižoties, spēlēt apašus, kauties un dabūt kāvienus. Lepojas, ja policija viņiem sastāda protokolu..»
- «Pašpuikas...» norūca Kārlis.. «Mīl dižoties, spēlēt apašus, kauties un dabūt kāvienus. Lepojas, ja policija viņiem sastāda protokolu..»
- ..viņš līdz matu galiem piesūcies ar visādiem niķiem un stiķiem, kas ļauj izcelties un iekarot stāvokli pašpuiku barā.
- Dzīvodams pilsētas nomalē, viņš lieliski apguva pašpuiku žargonu..
- sal. «Vai dieniņ, kur nu es, vecs cilvēks, ar sarkanu kreklu staigāšu kā daždien pašpuika!»
- pārn. Vispirms pie barības pielaidās zīlītes, pēc tam «pašpuikas» zvirbuļi..
Avoti: 6-1. sējums