pakārpīt
pakārpīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Neilgu laiku, mazliet kārpīt.
PiemēriMēs.. bijām ietupušies aizputinātā tranšejā ābeļdārza nostūrī... Tumsā nedaudz pakārpījām sniegu,.. sakārtojām ieročus..
- Mēs.. bijām ietupušies aizputinātā tranšejā ābeļdārza nostūrī... Tumsā nedaudz pakārpījām sniegu,.. sakārtojām ieročus..
- ..abu meiteņu pirksti veikli lasa pa zemi izklīdušās sēklas, pakārpa nost lapas.
- Un nu viņš [kumeļš] ir atnācis mājās. Un izķemmē viņam krēpes. Un lai viņš pakārpa zemi No niknuma.
1.1.intrans.
Piemēri«Pagaidi, es pakārpīšu dziļāk..» Smiltis bija irdenas, plūstošas.
- «Pagaidi, es pakārpīšu dziļāk..» Smiltis bija irdenas, plūstošas.
- ..Uga uzduras uz saslaucītām pelavām apakš zemās pažobeles. Garām iedams, pakārpa vienreiz it kā nevīžīgi, tad ķer dziļāk.
Avoti: 6-1. sējums