paklupt
paklupt -klūpu, -klūpi, -klūp, pag. -klupu; intrans.
1.Klūpot pazaudēt līdzsvaru.
PiemēriSteigā paklupt.
- Steigā paklupt.
- Paklupt uz akmens.
- Ceļā uz mežmalu viņš paklupa aiz sīka, zālēs ieauguša priedītes celma. Nokrita un palika guļam ar seju mellenājos..
- Māte.. pieķērās ratiem. Braucējs savicināja pātagu, zirgs parāva ratus, un māte paklupa uz ceļiem.
- ..stirna.. mēģina pārlēkt kāršu sētai, bet atsitas tajā ar krūtīm un paklūp.
- pārn. ..aiz milzīgajiem rūpnīcu skursteņiem bieži vien paklūpot mēness, ejot savās nakts gaitās...
- pārn. Piekrastes vējš paklupa.. skriedams un bailīgi paslēpās vītolājā.
1.1.pārn. Sastopoties ar grūtībām, kļūdīties, pārstāt darboties, ko darīt un nespēt turpināt.
PiemēriNē, paklupis Arturs nav. Jau toreiz - pirms piecpadsmit gadiem viņš zināja mērķi un redzēja ceļu.
- Nē, paklupis Arturs nav. Jau toreiz - pirms piecpadsmit gadiem viņš zināja mērķi un redzēja ceļu.
- ..literatūras tēlu izmantojumā slēpjas īpaša un diezgan slidena dzejas problēma, uz kuras paklupuši pat ļoti talantīgi autori.
- Oļģerta domas negaidot paklupa pret šo nevilšo vārdu «liecinieks», kam bija arī juridiska nokrāsa..
2.Klūpot pakļūt zem (kā), arī (kam) apakšā.
PiemēriSieva paklupa zem vāģiem.
- Sieva paklupa zem vāģiem.
Avoti: 6-1. sējums