pakluss
pakluss -ais; s. -a, -ā
paklusi apst.
paklusu apst.
paklusām apst.
1.Samērā kluss (par skaņu). Tāds, kas rada samērā klusas skaņas.
PiemēriPakluss klauvējiens.
1.1.Tāds, kur ir samērā klusas skaņas (parasti par vietu, telpu).
PiemēriIelas bija paklusas, jo pievakares čaloņa vēl nebij sākusies.
1.2.Tāds (laikposms), kad ir samērā klusas skaņas.
PiemēriPakluss vakars.
2.Tāds, kur nav daudz cilvēku, dzīvas transporta kustības (parasti par vietu). Arī samērā nomaļš.
PiemēriPakluss pilsētas rajons.
3.Samērā mazrunīgs. Arī samērā noslēgts, apvaldīts.
PiemēriGustavs Žibalts bija atturīgs, pakluss, bet arī ļoti asprātīgs.
4.Tāds, kas neizraisa sevišķu ievērību (piemēram, par notikumu, norisi).
PiemēriPirmizrāde pagāja paklusi.
5.apst. Paslepus.
PiemēriPagalmā iznāca arī tēvs. Bet, kad viņš dzirdēja svešos tā brīnāmies, viņš paklusi gar klēts stūri aizgāja uz pļavu.
Avoti: 6-1. sējums