pakļauties

pakļauties -kļaujos, -kļaujies, -kļaujas, pag. -kļāvos; refl.

1.Labprātīgi nokļūt, būt (piemēram, kāda, kāda gribas, varas, kādu apstākļu) atkarībā, piekāpties (kā priekšā).

PiemēriPakļauties vecāku gribai.

1.1.Ļauties (kā) ietekmei.

PiemēriPašam nemanot, Žuburs jau bija pilnīgi pakļāvies šīs jaunās meitenes autoritātei. Viņam nenāca prātā apšaubīt viņas secinājumu pareizību..

1.2.Nonākt kādā (parasti psihiskā vai fizioloģiskā) stāvoklī, ļauties tam.

PiemēriTas bija garīgs un fizisks vājums, kuram Nora negribēdama pakļāvās; pietika citiem iziet no istabas, kad Nora jau ierāvās kaktiņā, salīgi savilka rokas pār krūtīm un sēdēja tā..

1.3.Būt tādam, kurā (kā) iedarbības rezultātā rodas pārmaiņas (par priekšmetiem, parādībām).

PiemēriPrasmīgās rokās māls liecies un locījies, pilnīgi pakļaujoties mākslinieces gribai..

2.Pārstāt pretoties, arī nepretoties un atzīt sevi par atkarīgu (no kā) — par tautu, valsti u. tml.

PiemēriKolonija pakļāvušies metropolei.

2.1.pārn. Atteikties no darbības, uzskatiem, rodoties citai pārliecībai, sastopoties ar kādiem šķēršļiem, citu cilvēku pretestību.

PiemēriSvešais Kristjānu Pētertāli bija pie veicis [ar savu teikto], viņam neatlika nekas cits kā vien pakļauties.

Avoti: 6-1. sējums