pakļautība
pakļautība -as, s.; parasti vsk.
1.Stāvoklis, kad (tauta, valsts u. tml.) ir, parasti politiski, pakļauta (kam) ar varu.
PiemēriTomer, neraugoties uz ilgajiem gadsimtiem svešzemju pakļautībā, Kipras tauta saglabājusi savas nacionālās tradīcijas, mākslu un kultūru.
2.Stāvoklis, kad (kāds, kas) ir atkarīgs (no cilvēka, tā gribas, ietekmes u. tml.). Stāvoklis, kad (kas) ir padarīts atkarīgs (no kā).
PiemēriMarksisma klasiķi māca, ka ražošanas attiecības var būt kā kundzības un pakļautības, tā arī savstarpējas biedriskas palīdzības un sadarbības attiecības.
3.Stāvoklis, kad (kāds, kas) ir nonācis (piemēram, kādu apstākļu iedarbībā).
PiemēriPakļautība riskam.
4.Stāvoklis, kad (kas) ir (kā cita), parasti cēloniski, nosacīts, atkarīgs (no kā cita).
PiemēriMākslas darba formas pakļautība saturam.
5.Vispārināta īpašība → pakļauts2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriAdministratīvā pakļautība.
6.Vispārināta īpašība → pakļauts3, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriAugu attīstības pakļautība apkārtējai videi.
Avoti: 6-1. sējums