palocīt
palocīt -loku, -loki, -loka, pag. -locīju; trans.
1.Pakustināt locītavā (ķermeņa daļu).
PiemēriPalocīt roku.
- Palocīt roku.
- Palocīt kāju.
- Pēteris palocīja galvu, kam vajadzēja nozīmēt sveicienu.
- Un tēvocis viņam piekrita, vai nu palokot galvu, vai nosakot «Pareizi!»..
- Vanags visu laiku bij klausījies [runas] un uzmudinādams tikai galvu palocījis.
- Mamma runājas ar viesiem, tai labāk neiet klāt: nepalocīsi celi, kā pieklājas, un atkal rājiens rokā.
Stabili vārdu savienojumiPalocīt (arī izlocīt) kājas.
- Palocīt (arī izlocīt) kājas idioma — Izkustēties no miera stāvokļa. Paieties, paskrieties. Arī padejot.
- Palocīt (arī pieliekt) celi — Izdarīt nelielu reveransu (par bērniem).
- Palocīt galvu — Ar galvas kustību pasveicināt. Ar galvas kustību izpaust pozitīvu atbildi, pievienošanos (kam), apsolīt (ko). Ar galvas mājienu izpaust paskubinājumu, uzmundrinājumu (kādam ko darīt).
- Palocīt muguru idioma — Mazliet saliekt muguru, piemēram, sveicinot. Pastrādāt (fizisku darbu, kur daudz jālokās).
1.1.Neilgu laiku, mazliet locīt (priekšmetus).
PiemēriPalocīt stiepli.
- Palocīt stiepli.
- pārn. Kad tēvs ko iedomājas, tad ir nedomā palocīt uz kādu pusi!
1.2.Paliekt (ko, piemēram, uz leju, uz augšu).
PiemēriPalocīt mēteļa apkakli uz leju.
- Palocīt mēteļa apkakli uz leju.
2.Lokot pavirzīt (priekšmetu) zem (kā), arī (kam) apakšā.
Piemēri..Andrs noņēma abiem zirgiem grožus un palocīja zem zārka..
- ..Andrs noņēma abiem zirgiem grožus un palocīja zem zārka..
2.1.pareti Saliekt un pavirzīt (piemēram, rokas) zem (kā), arī (kam) apakšā.
PiemēriSusuru Klāvs bij atlaidies uz muguras, rokas zem galvas palocījis, vaļēju muti krāca.
- Susuru Klāvs bij atlaidies uz muguras, rokas zem galvas palocījis, vaļēju muti krāca.
3.Parasti savienojumā ar «varēt», «spēt»: varēt (spēt) locīt.
PiemēriAiz sāpēm nevar palocīt galvu.
- Aiz sāpēm nevar palocīt galvu.
- Nevaru vairs pirkstus palocīt.
Avoti: 6-1. sējums