panika
panika -as, s.; parasti vsk.
1.Psihisks (emocionāls) stāvoklis, kam raksturīgas ārkārtīgas, nepārvaramas bailes, to radīta nespēja saprātīgi apsvērt un mērķtiecīgi rīkoties un ko izraisa stihiskas nelaimes, ārkārtēji notikumi.
PiemēriPadoties panikai.
- Padoties panikai.
- Krist panikā.
- Panikā nezināt, ko darīt.
- Panikā bēgt.
- Es esmu optimists, daudz kam vajadzētu pasaulē notikt, lai novestu mani panikā..
- Pienāca diena, kad satikos ar profesionālu orķestri.. Visas manas jaunapgūtās mācības pazuda drebuļos. Paraugoties uz četrdesmit profesionālo mūziķu vērīgajām sejām, mani pārņēma panika.
- Kā svelmains stepes vējš no kaujas uz kauju, no uzvaras uz uzvaru pa Pievolgu 1919. gadā traucās.. 28. Dzelzs divīzija, sējot bailes un paniku, naidu un dusmas balto vidū.
1.1.Šāda psihiska stāvokļa izraisīta, saprāta kontrolei nepakļauta, nemērķtiecīga (parasti daudzu cilvēku) rīcība, nekārtības, sajukums.
PiemēriRadīt paniku.
- Radīt paniku.
- sar. Celt paniku
- Ar stingru roku viņš savaldīja paniku, kad tā jau draudēja pārņemt pilsētu.
- Nereti ugunsgrēkos cilvēki iet bojā tikai tāpēc, ka izceļas panika.
Avoti: 6-1. sējums