paputēt
paputēt -putu, -puti, -put, pag. -putēju; intrans.
1.Pazaudēt daļu saimniecības, īpašuma (piemēram, kļūstot nespējīgam nokārtot visus parādus, maksājumus).
Piemēri«Pats viņš [tirgotājs] spļauj uz kaut kādu paputējušu muižnieku, kam mantas ir tik kā tā sadzina un pusotra dzimtcilvēka.»
1.1.Daļēji aiziet bojā, tikt pazaudētam, piemēram, nenokārtotu parādu, maksājumu dēļ (par materiālām vērtībām, parasti par saimniecību, īpašumu).
PiemēriPaputējusi muiža.
2.parasti 3. pers. Pajukt, pašķīst, arī kļūt daļēji nelietojamam (par priekšmetiem, priekšmetu kopu).
Piemēri«Uz kāzām parasti traukus nes, un tās smalkās servīzes patiesi saimniecībā visātrāk paput.»
3.Izjukt (piemēram, par darbību, pasākumu). Izbeigt pastāvēt (piemēram, par cilvēku kopumu, iestādi). Izputēt (3).
PiemēriTagad koris ir paputējis - mežrūpniecības saimniecības darbinieki vieni paši nespēj izveidot jaukto kori..
3.1.pārn. Kļūt nenoturīgākam, daļēji izzust (piemēram, par psihisku vai fizioloģisku stāvokli).
PiemēriOzoltēvs: Miegs pēdējā laikā man tāds paputējis - caurs kā siets.
3.2.pārn. Daļēji izjukt (par cerībām, plāniem u. tml.).
PiemēriNākotnes plāni paputēja.
3.3.pārn. Kļūt nenoturīgākam, vājākam, daļēji izzust (par attiecībām starp cilvēkiem). Kļūt mazāk laimīgam, veiksmīgam (par mūžu).
PiemēriPaputējusi draudzība.
4.sar. Pazust (parasti par priekšmetu).
PiemēriKaut gan pātaga tiek sargāta gandrīz tāpat kā acs pierē, tomēr rudeņos, pa tirgiem braucot, gadās, ka paput vai nozog..
5.parasti 3. pers. Putot mazliet, daļēji izkaisīties (uz visām pusēm).
PiemēriVējā paputēja sniegs.
Avoti: 6-1. sējums