parkšķēt
parkšķēt parkšķu, parkšķi, parkšķ, pag. parkšķēju
parkšēt parkšu, parkši, parkš, pag. parkšēju; intrans.; retāk
1.parasti 3. pers. Radīt skarbas, mainīga augstuma, pazemas skaņas (parasti par putniem); atskanēt šādām skaņām.
PiemēriPīles parkšķ.
- Pīles parkšķ.
- Stārķis parkšķ.
- Jau mijkrēslis. Parkš vakara lēlis.
- ..tēviņi lido, skaļi parkšķēdami. Šim sisenim lidojot, labi redzami tā sarkanie pakaļspārni.
2.parasti 3. pers. Radīt skarbu, pazemu troksni (par motoriem, ierīcēm u. tml.).
PiemēriTālu aiz meža parkšķēja pļaujmašīna..
- Tālu aiz meža parkšķēja pļaujmašīna..
- Pēc brīža motocikls no jauna iesprauslojās un sāka vienmērīgi parkšķēt..
- Parkšķ drezīna.
2.1.Par parādībām dabā.
PiemēriLietus parkšķēja pret vagona jumtu.
- Lietus parkšķēja pret vagona jumtu.
Avoti: 6-1. sējums