patība
patība -as, s.; parasti vsk.
Indivīda, parasti tā apzinātais, būtiskāko, nozīmīgāko psihes, rakstura, personības īpašību kopums.
PiemēriCilvēks, kas lielu briesmu brīdī spēj smieties, apzinās savu patību un spēj palikt garīgi neuzvarēts.
- Cilvēks, kas lielu briesmu brīdī spēj smieties, apzinās savu patību un spēj palikt garīgi neuzvarēts.
- Mīlestība izceļ no patības kā no akas pašus dzidrākos, tīrākos zemzemes ūdeņus.
- Harmonija - brīdis, kad nepiespiesti un netraucēti raisās visdziļākie patības spēki pretī dzīves lielākajiem uzdevumiem.
Avoti: 6-1. sējums