patmīlīgs
patmīlīgs -ais; s. -a, -ā
1.Tāds (cilvēks), kam ir raksturīga patmīlība. Arī egoistisks.
PiemēriKur gan dažkārt cilvēks var būt patmīlīgs un paštaisns! Vajaga pārskriet tikai kaķim pār ceļu, un tik tuvs savietis pēkšņi var tikt ienīsts..
- Kur gan dažkārt cilvēks var būt patmīlīgs un paštaisns! Vajaga pārskriet tikai kaķim pār ceļu, un tik tuvs savietis pēkšņi var tikt ienīsts..
- Uzskatu, ka sportistam jābūt godkārīgam, patmīlīgam, bet tikai tik daudz, lai šīs īpašības netraucētu kolektīva sadarbību.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriPatmīlīgs raksturs.
- Patmīlīgs raksturs.
- Patmīlīgs nolūks.
- Viņa [ganu zēna] māte visam sekoja patmīlīgā apmierinātībā: «Par manu zēnu vēl man nav jābaidās! Kaut viņš nekad nebūtu liels!»
- «Patmīlīgi ir visi tavi mērķi, un cildenuma trūkst tavos darbos!»
- Kam lai dodu savu sāpošo sirdi? Kam gan tāda vajadzīga - sačākstējusi, bailīga, patmīlīga?
Avoti: 6-1. sējums