pavīdēt
pavīdēt -vīdu, -vīdi, -vīd, pag. -vīdēju (retāk -vīdu, 1. konj.); intrans.
1.Īsu brīdi, parasti neskaidri, parādīties, kļūt redzamam.
Piemēri..debess un ūdeņu zilgmē pavīdēja balta bura.
1.1.Dažviet neskaidri parādīties, arī tikko pamanāmi kļūt redzamam.
PiemēriBaltajā sūnā pavīd gaileņu dzeltenās sekstītes.
1.2.reti Uz īsu brīdi kļūt vāji sajūtamam (par smaržu).
Piemēri..tabakas smaka pavīd gaisā.
1.3.Uz īsu brīdi tikko pamanāmi parādīties (par smaidu).
PiemēriMātes sejā pavīd šķelmīgs smaids..
1.4.pārn. Īsu brīdi tikko pamanāmi izpausties (parasti acīs, sejā) — piemēram, par jūtām.
PiemēriŠofera piemiegtajās acīs pavīdēja patiesa jautrība..
1.5.pārn. Pēkšņi uz īsu brīdi izveidoties (parasti atmiņā, iztēlē, apziņā).
Piemēri..atmiņā pavīdēja vakars, viņa mazā istabiņa, lampas gaisma, melnais logs un Vilnis pie galda.
2.parasti 3. pers. Būt dažviet, dažkārt sastopamam, arī tikko jaušami izpausties (piemēram, par parādībām sabiedrībā, īpašībām).
PiemēriEzeriņa daiļradē pavīd arī pašu revolucionārās cīņas dalībnieku tēli, piemēram, novelē «Dāma sērās».
Avoti: 6-1. sējums