pelēcīgs
pelēcīgs -ais; s. -a, -ā
pelēcīgi apst.
2.Tāds, kad ir samērā blāva, nespodra gaisma (parasti par apmākušos dienu, tās posmu). Arī iepelēks.
PiemēriPelēcīgā diena nāca pret vakaru... Rudenīgi klusais gaiss bija.. mitrs..
2.1.Samērā blāvs, nespodrs (par gaismu).
PiemēriKad spuldzi nodzēsa, istabā ieklīda pelēcīga un vāja rīta gaisma, kura nespēja izveidot pat īstas ēnas.
2.2.Samērā blāvs, patumšs (par krēslu).
PiemēriTad stars izdziest, jo saulei priekšā aiziet blīvs mākonis, un viss atkal grimst pelēcīgā puskrēslā.
2.3.Tāds, kurā nav spilgtu krāsu (par apkārtni, vidi).
PiemēriPelēcīga ainava.
2.4.Tāds, kad dabā nav spilgtu krāsu (par gadalaiku).
PiemēriPelēcīgs pavasaris.
3.Tāds, kas ir vienmuļš, neizteiksmīgs, ikdienišķs. Tāds, kas neizraisa interesi.
PiemēriKātiņa pamodās kā no grūta, murgaina miega. Viņas sejā ieraudzīju to pelēcīgo stingumu un noslēgtību, kas liecina par iekšķīgu aizlūzumu, grūti aizvadītām mūža dienām un pilnīgu neziņu par nākotni.
3.1.Samērā vienveidīgs, vienmuļš, bez notikumiem, kas izraisa pozitīvu attieksmi (parasti par laikposmu).
PiemēriPelēcīga ikdiena.
4.Samērā neievērojams, ikdienišķs (par cilvēku, cilvēku grupu).
PiemēriMarija bija pelēcīga un klusa šai vakarā, un dzejniekam [Auseklim] pēkšņi sametās jaunās meitas žēl: Marija ir tik krietna un laba, bet viņai līdzi staigā nevienam neredzamas sāpes un skumjas.
Avoti: 6-1. sējums