piegrūst
piegrūst -grūžu, -grūd, -grūž, pag. -grūdu; trans.
1.Grūžot pievirzīt (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
PiemēriPiegrūst dīvānu pie sienas.
1.1.Grūžot panākt, būt par cēloni, ka (kāds) pievirzās (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
PiemēriĻaužu straume piegrūž viņa plecam garāmejošu meiteni zaļā neilona lietus mētelī.
1.2.Ar grūdienu pievērt, aizdarīt.
PiemēriValdis.. piegrūž mašīnas durvis.
2.Ar strauju kustību pievirzīt, pielikt (pie kā, kam klāt).
PiemēriPiegrūst pirkstu pie gludekļa.
2.1.Strauji pievirzīt, pielikt (kādam), parasti roku, lai pievērstu (tā) uzmanību kam.
PiemēriEs piegrūžu Kristam pie sāniem un pamāju ar galvu uz loga pusi.
2.2.Ar strauju kustību pielikt (ko degošu pie kā, kam klāt), lai (to) aizdedzinātu.
PiemēriPiegrūst degošu sērkociņu pie papīriem.
2.3.sar. Ar strauju kustību pievienot (pie kā, kam klāt).
Piemēri..nu vairs nebija arī neviena putraima, ko skābenēm piegrūst, par gaļu nerunājot, - un ēdienam nebija sāta.
3.Strauji piepildīt, aizņemt (piemēram, telpu, platību).
PiemēriŠaurā iela šonakt atkal piegrūsta ar kupenām.
Avoti: 6-2. sējums