piemirkt
piemirkt parasti 3. pers., -mirkst, pag. -mirka; intrans.
1.Kļūt tādam, kurā ir iesūcies šķidrums. Uzsūcot šķidrumu, kļūt smagam, piebriest.
PiemēriZābaki piemirkst dubļos.
- Zābaki piemirkst dubļos.
- Rasā piemirkst kurpes.
- Piemirkuši tīkli.
- Piemirkusi koksne.
- «Labvakar, Zanda!» novilcis rudens miglā piemirkušos svārkus, klusi teica Andrejs.
- Trīs četras reizes dienā Zanei bija jāliek pār pleciem nēši ar smagiem, piemirkušiem koka spaiņiem un jākāpj uz upi.
- ..zem piemirkušajām un apglumējušām siekstām droši vien snauda kāda paprāva līdaka.
- pārn. ..janvārī sākās.. īsts marta atkusnis ar lāsteku sudraba lijumu no jumtiem un pelēkām, piemirkušām debesīm.
- pārn. Dzied Karlīne dziedājumu sērā, grūtā, kā asarām piemirkušā meldijā..
1.1.Pārklāties ar mitrumu (par augiem, to daļām). Kļūt viscaur mitram, slapjam (par augiem kādā platībā).
Piemēri..lietus bija pārstājis. Koki šosejas malās locījās smagi, piemirkuši; lapas spīdēja vakara saulē.
- ..lietus bija pārstājis. Koki šosejas malās locījās smagi, piemirkuši; lapas spīdēja vakara saulē.
- Zāle, rasas piemirkusi, nejauki slapināja lakkurpes..
- Vējš šmīkstina zarus un svilpo. Viss piemircis. No kokiem krīt ūdens lāses arī tad, kad nelīst.
1.2.Mitrumā kļūt ļoti slapjam, staignam (piemēram, par ceļu, zemi).
PiemēriPiemirkusi un smaga bija Zemgales zeme.
- Piemirkusi un smaga bija Zemgales zeme.
- ..zemākajā vieta pie ceļa lauks vēl bija pamelns, droši vien piemircis pēc ilgās stāvēšanas zem ūdens.
Avoti: 6-2. sējums