piemirkt
piemirkt parasti 3. pers., -mirkst, pag. -mirka; intrans.
1.Kļūt tādam, kurā ir iesūcies šķidrums. Uzsūcot šķidrumu, kļūt smagam, piebriest.
PiemēriZābaki piemirkst dubļos.
1.1.Pārklāties ar mitrumu (par augiem, to daļām). Kļūt viscaur mitram, slapjam (par augiem kādā platībā).
Piemēri..lietus bija pārstājis. Koki šosejas malās locījās smagi, piemirkuši; lapas spīdēja vakara saulē.
1.2.Mitrumā kļūt ļoti slapjam, staignam (piemēram, par ceļu, zemi).
PiemēriPiemirkusi un smaga bija Zemgales zeme.
Avoti: 6-2. sējums