pievērties
pievērties parasti 3. pers., -veras, pag. -vērās
Refl. → pievērt1. Tikt pievērtam, parasti neviļus, negribēti.
PiemēriLogs nočīkstēja un, vēja brāzmas grūsts, pievērās.
- Logs nočīkstēja un, vēja brāzmas grūsts, pievērās.
- «Ir nu gan sievišķis padevies!» man ienāk prātā, kad durvis aiz Klāvā pievērušās.
- Pievērušās acis uz snaudienu.
Avoti: 6-2. sējums