pievilkties
pievilkties -velkos, -velcies, -velkas, pag. -vilkos; refl.
1.sar. Lēnā gaitā pieiet, pienākt (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
PiemēriViņš vilkšus pievilkās pie galdiņa, attaisīja atvilktni un meklēja.
1.1.Lēnām piebraukt (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk) — par transportlīdzekļiem.
PiemēriKlusu elsodama, lokomotīve lēni pievilkās klāt un apstājās.
2.Pievilkt savu ķermeni (pie kā, kam klāt).
PiemēriVija dziļi ievilka elpu, apvija rokas ap Ģirta kaklu un, pievilkusies viņam vēl tuvāk, piespiedās cieši un paļāvīgi.
3.parasti 3. pers.; fiz. Savu fizikālo lauku mijiedarbības rezultātā pievirzīties vienam pie otra, citam pie cita.
PiemēriPretēja nosaukuma elektriskie lādiņi pievelkas.
4.parasti 3. pers. Piesūkties (ar smaku, smaržu).
PiemēriVisas sienas [vecajai mājai] šķiet zivju smakas pievilkušās..
4.1.Piesūkties (ar mitrumu, šķidrumu).
PiemēriSāk līņāt. Rudenīgie lauku ceļi, jau tā mitruma pievilkusies, pārklājās peļķēm..
4.2.Sūcoties (šķidrumam), tikt piepildītam (ar to) — par bedrēm, ieplakām.
PiemēriPēc [šāviņa] sprādziena bedre tūlīt pievilkās pilna ar ūdeni.
5.sar. Piedzerties.
Piemēri«Tas pats kučiers [kučieris]: kad madāma viņam barona dzimšanas dienā otru šņabi piesola, tad tas vai nosarkst aiz kauna, bet vakarā krogā viņš uz barona laimēm pievelkas stīvs un pilns.»
Avoti: 6-2. sējums