pievilt
pievilt -viļu, -vil, -viļ, pag. -vīlu; trans.
1.Ar viltu panākt, ka (kādam) izveidojas nepareizs priekšstats, doma (par ko). Panākt, būt par cēloni, ka (kāda) uzticēšanās, cerības u. tml. neattaisnojas.
PiemēriPievilt skatītājus.
1.1.pārn. Būt par cēloni tam, ka (kāda) gaidītais, cerētais nenotiek.
PiemēriNojauta mūs [karavīrus] nepievīla. Kādu dienu rietumu pamalē sāka dunēt un zibēt.
2.Kļūt neuzticīgam (laulības dzīvē, draudzībā).
PiemēriUn tā ar mani notika, kā laikam notiek ar daudzām sievām, kas nemīl savus vīrus: es jau biju iekārojusi citu un pievīlusi vīru pirms faktiskās laulības pārkāpšanas.
Avoti: 6-2. sējums