pievilt
pievilt -viļu, -vil, -viļ, pag. -vīlu; trans.
1.Ar viltu panākt, ka (kādam) izveidojas nepareizs priekšstats, doma (par ko). Panākt, būt par cēloni, ka (kāda) uzticēšanās, cerības u. tml. neattaisnojas.
PiemēriPievilt skatītājus.
- Pievilt skatītājus.
- Viņa arī nepateica īsti, kad atgriezīsies mājās. Nezināja, negribēja Rihardu ne baidīt ar ilgu prombūtni, ne pievilt ar ātru solījumu, kas var izrādīties neiespējams.
- Tas ir briesmīgi,.. ka tie, ar kuriem esi saistījis savas labākās cerības, labākās domas..., tevi pieviļ un apkauno.
- pārn. Vienreiz suni pieviļ ar kaulu, otrreiz ne ar gaļu nepievils.
1.1.pārn. Būt par cēloni tam, ka (kāda) gaidītais, cerētais nenotiek.
PiemēriNojauta mūs [karavīrus] nepievīla. Kādu dienu rietumu pamalē sāka dunēt un zibēt.
- Nojauta mūs [karavīrus] nepievīla. Kādu dienu rietumu pamalē sāka dunēt un zibēt.
- Ka cilvēku var pievilt kalnu rāmā skaidrība! Viņš bija viens, un tomēr šais kalnos vientulības nebija.
2.Kļūt neuzticīgam (laulības dzīvē, draudzībā).
PiemēriUn tā ar mani notika, kā laikam notiek ar daudzām sievām, kas nemīl savus vīrus: es jau biju iekārojusi citu un pievīlusi vīru pirms faktiskās laulības pārkāpšanas.
- Un tā ar mani notika, kā laikam notiek ar daudzām sievām, kas nemīl savus vīrus: es jau biju iekārojusi citu un pievīlusi vīru pirms faktiskās laulības pārkāpšanas.
- Biju dzirdējusi pasakas par nārām. Tās esot pieviltas jaunavas, kas noslīcinājušās nelaimīgas mīlestības dēļ.
Avoti: 6-2. sējums