pikts
pikts -ais; s. -a, -ā
pikti apst.
1.Tāds (cilvēks), kam ir dusmas. Dusmīgs (1).
PiemēriVecais Strautiņš par savu neveiksmi bija tik pikts un tā uzbruka dēlam, ka tas samulsis tikai noteica: «Tev...»
- Vecais Strautiņš par savu neveiksmi bija tik pikts un tā uzbruka dēlam, ka tas samulsis tikai noteica: «Tev...»
- Pēteris atgriezās pikts. Tuvējo māju saimniece teikusi: esot sabraukuši vasarnieki no Rīgas, tie pienu nodzerot.
- Varbūt es reizēm nelaipns esmu bijis, Pikts, dažu labvēlību noraidījis, Tā būdams neatsaucīgs šad un tad..
- pārn. Jau pļavas versme krūtīs kūsā, Kaut brīžiem rājas pērkons pikts.
1.1.Tāds (cilvēks), kam bieži un ātri rodas dusmas. Tāds (cilvēks), kas pastāvīgi ir īgns, neapmierināts.
Piemēri..mērnieks bij īgns, pikts.., viņš plosījās un brēca uz ikkatru saimes cilvēku, sakratīja kučieri..
- ..mērnieks bij īgns, pikts.., viņš plosījās un brēca uz ikkatru saimes cilvēku, sakratīja kučieri..
- Grūti saprast, kas saista miermīlīgo, laipno onkuli ar šo nelielo, vienmēr pikto un neapmierināto cilvēciņu.
1.2.Nikns (par dzīvniekiem).
PiemēriPikts tītars.
- Pikts tītars.
- Pikta kaķene.
- Piktiem (nikniem) suņiem saplēsta āda.
2.Tāds, kurā izpaužas dusmas, īgnums (piemēram, par cilvēka skatienu, acīm, žestiem, vārdiem). Dusmīgs (2).
PiemēriPikts skatiens.
- Pikts skatiens.
- ..viņš,.. sataisījis bargu seju, pikti piecirta kāju un sāka bārties: «Ko jūs smejaties? Kas te ko smiet?»
- ..viņš [puika] pakampa sprunguli, atvēzējās un svieda dzenim.. «Vai liksi putnam mieru!» Dāviene pikti uzkliedza. «Met koku tūlīt pie malas!»
- Andis neiedomājās, ka viņš pat lāgā nav apsveicinājies, tikai izgrūdis piktu vārdu brīdī, kad mašīna buksēja uz vietas.
2.1.Tāds, kurā izpaužas dusmas, niknums (par dzīvnieku izturēšanos).
PiemēriPelēcis bij apnicis stāvēdams,.. sāka skriet strupiem, piktiem rikšiem.
- Pelēcis bij apnicis stāvēdams,.. sāka skriet strupiem, piktiem rikšiem.
- ..Kāds šunelis sāk pikti riet.
Avoti: 6-2. sējums