plānprātīgs
plānprātīgs -ais; s. -a, -ā
plānprātīgi apst.
1.Tāds, kas slimo ar plānprātību, tāds, kam piemīt plānprātība.
PiemēriAndrejs gan no auguma izskatījās vesels un brangs, gandrīz jau tukls, bet garā plānprātīgs.
- Andrejs gan no auguma izskatījās vesels un brangs, gandrīz jau tukls, bet garā plānprātīgs.
- Ar galvu pret slieksni priekšnamā uz muguras gulēja vecais Mierinu Rūdis, saimnieka plānprātīgais brālis, balto bārdiņu uz augšu paslējis. ..Vecais vīrs nebija darījis nevienam ļauna, tikai sirdzis ar dīvainu māniju..
1.1.Tāds, kurā izpaužas plānprātība.
PiemēriPlānprātīgi smiekli.
- Plānprātīgi smiekli.
- Plānprātīgs skatiens.
Avoti: 6-2. sējums