placenta
placenta -as, dsk. ģen. -tu, s.
1.anat. Orgāns, kas saista augli ar mātes organismu un regulē augļa dzīvības un vielmaiņas procesus.
PiemēriAr bārkstiņu kārtas palīdzību dīglis piestiprinās pie dzemdes sienas gļotādas.., kas tajā laikā ir stipri piebrieduši un it kā uzirdināta. Bārkstiņas cieši saaug ar gļotādu un veido placentu. Placenta saista dīgli ar mātes organismu.
- Ar bārkstiņu kārtas palīdzību dīglis piestiprinās pie dzemdes sienas gļotādas.., kas tajā laikā ir stipri piebrieduši un it kā uzirdināta. Bārkstiņas cieši saaug ar gļotādu un veido placentu. Placenta saista dīgli ar mātes organismu.
- Auglis caur placentu saņem visu nepieciešamo dzīvības procesu norisei, tā izpilda arī aizsargfunkciju, selektīvi laiž cauri vienas vielas un aiztur citas.
- Govju leikozes vīruss no slimā dzīvnieka uz veselo pāriet kontakta ceļā, tikai retos gadījumos var pārvietoties ar asins šūnām no slimas govs caur placentu uz pēcnācēju.
2.bot. Sēklotnes vieta, uz kuras veidojas sēklaizmetnis. Sēklnesis.
PiemēriSēklaizmetņi.. veidojas uz sēklnešiem jeb placentām, kas ir pabiezinatas augļlapu saaugšanas vietas uz sēklotnes sienas.
- Sēklaizmetņi.. veidojas uz sēklnešiem jeb placentām, kas ir pabiezinatas augļlapu saaugšanas vietas uz sēklotnes sienas.
Avoti: 6-2. sējums