platmutis
platmutis -ta, v.
platmute -es, dsk. ģen. -tu, s.
1.Tas (tāds), kam ir plata mute (parasti par dzīvniekiem).
Piemēri..stāvvadu kastē iemaldījusies un atpakaļ ceļu nav atradusi arī prāva, savi četri kilogrami smaga platmute menca.
2.niev. Cilvēks, kas daudz un nepārdomāti, arī nepatiesi runā, lielās.
Avoti: 6-2. sējums