pliukšķēt
pliukšķēt parasti 3. pers., pliukšķ, pag. pliukšķēja
pliukšēt parasti 3. pers., pliukš, pag. pliukšēja; intrans.; retāk
1.Radīt īslaicīgu, asu troksni (piemēram, par pātagu, siksnu, kas atsitas pret ko). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriGroži Jura rokās tagad raustījās straujāk, pātaga cilājās un pliukšķēja gaisā.
- Groži Jura rokās tagad raustījās straujāk, pātaga cilājās un pliukšķēja gaisā.
- ..kādā dienā nelabi čīkst rati, skan lamas, pliukšķ pātaga.
- ..pretiniekam [skolēns] sit ar jostas vidu, kas gan stipri pliukš, tomēr jūtamas sāpes nenodara.
1.1.Radīt šāviena troksni (parasti par pistoli, šauteni). Būt par cēloni tam, ka rodas šāds troksnis (par šāvienu). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriŠāviens pliukšķ.
- Šāviens pliukšķ.
Avoti: 6-2. sējums