pliukšķēt
pliukšķēt parasti 3. pers., pliukšķ, pag. pliukšķēja
pliukšēt parasti 3. pers., pliukš, pag. pliukšēja; intrans.; retāk
1.Radīt īslaicīgu, asu troksni (piemēram, par pātagu, siksnu, kas atsitas pret ko). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriGroži Jura rokās tagad raustījās straujāk, pātaga cilājās un pliukšķēja gaisā.
1.1.Radīt šāviena troksni (parasti par pistoli, šauteni). Būt par cēloni tam, ka rodas šāds troksnis (par šāvienu). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriŠāviens pliukšķ.
Avoti: 6-2. sējums