Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
plānprātiņš
plānprātiņš -a, v.
plānprātiņa -as, s.; sar.
Plānprātīgs cilvēks.
PiemēriOtrs [zemnieks] izrādījās plānprātiņš, kas nesaprata neko, tikai ar lielu patiku vēroja, kā mana mute vārstījās..
Avoti: 6-2. sējums