Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
plīvot
plīvot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Būt tādam, kurā veidojas viļņveida kustības, kas parasti rodas kādas plūsmas iedarbībā (par ko plānu, vieglu, parasti vienā galā, malā piestiprinātu).
PiemēriAizkari caurvējā plīvo.
1.1.Kustēties lidojumā, parasti vienmērīgi, ar plašiem vēzieniem (par spārniem).
PiemēriEs kaiju saprotu, kas vētrā dzīvo, Jo vētra viņas šūpulis un kaps, Un spārnos, kuri augas naktis plīvo, Kāds iluzoras dzīves gaišums taps.
1.2.trans.; pareti Būt par cēloni tam, ka (kam plānam, vieglam, parasti vienā galā, malā piestiprinātam) rodas viļņveida kustības.
PiemēriVējš plīvoja gleznotāja kuplos matus.
1.3.Būt tādam, kam bieži mainās kustības virziens, arī apjoms (piemēram, par gāzu plūsmu, liesmām, sīku daļiņu kopumu).
PiemēriDūmi plīvo virs skursteņa.
1.4.Lidot, lidināties, parasti vienmērīgi, līgani.
PiemēriKrītošās lapas plīvo.
1.5.Izplatīties, parasti ar mainīgu intensitāti (par skaņu, gaismu).
PiemēriDziesma pār dārzu plīvoja..
Avoti: 6-2. sējums