polifonija
polifonija -as, s.; mūz.
1.Daudzbalsība, kas pamatojas uz vairāku patstāvīgu, pēc noteiktiem likumiem saistītu, melodiju vienlaicīgu skanējumu un attīstību. Kontrapunkts (1).
PiemēriKontrastu polifonija.
- Kontrastu polifonija.
- Lai sasniegtu melodiju nepārtrauktu plūdumu un visa skaņdarba vienību,.. [komponists] ļoti bieži izmanto polifoniju.
- Lineārais domāšanas veids savu uzplaukumu sasniedza polifonijas lielmeistaru darbos (Hendelis, Bahs u. c.)..
- [Pēteris] Barisons lieliski izmanto daudzveidīgas kora faktūras līdzekļus: četrbalsīgu līdz astoņbalsīgu kora salikumu, dažādus polifonijas paņēmienus, dziļos basu ērģeļpunktus, solo balss ievijumus.
- pārn. Līdz pēdējai robežai saasinot personu raksturus un to savstarpējās attiecības,.. [režisors] īpaši neizceļ nevienu tēlu, neizakcentē kādu galveno konfliktu. Viņam ir svarīga izrādes polifonija.
- pārn. Tikai rakstnieku personību polifonija, dzīves uztveres dažādība, rokrakstu daudzveidība, visam savstarpēji summējoties un papildinoties, var dot garīgo maizi lasītāju dažādo personību kopumam.
2.Mācība par šo daudzbalsības veidu. Kontrapunkts (2).
PiemēriHarmonija, polifonija.. - grūti pat iedomāties, kāda mūzikas teorijas brīnumpasaule slēpjas aiz šiem nosaukumiem.
- Harmonija, polifonija.. - grūti pat iedomāties, kāda mūzikas teorijas brīnumpasaule slēpjas aiz šiem nosaukumiem.
- Viņš [profesors] manos studiju gados pasniedza gandrīz visus priekšmetus: harmoniju, polifoniju un kompozīciju..
Avoti: 6-2. sējums