politonalitāte
politonalitāte -es, dsk. ģen. -šu, s.; mūz.
Dažādu (parasti divu) tonalitāšu vienlaicīgs apvienojums skaņdarbā.
Piemēri20. gadsimta mūzikā dažreiz sastopams īpatnējs skanējums, ko veido politonalitāte.
- 20. gadsimta mūzikā dažreiz sastopams īpatnējs skanējums, ko veido politonalitāte.
- Plaši [simfonijā] izmantota politonalitāte, kuras dažādie slāņi var piešķirt mūzikai īpašu krāsainību un izteiksmību.
- Stipri evolucionējusi viņa [komponista] harmoniskā valoda, dažkārt ļoti krāsaina un izsmalcināta, bet pēdējā perioda darbos neskaidrāka, ar zināmu pašmērķīgu saasināšanās tendenci, brīžam politonalitates paņēmieniem, stipru disonanses kultu.
Avoti: 6-2. sējums