pozēt
pozēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.Ieņemot kādu noteiktu pozu, būt par modeli māksliniekam vai par fotografēšanas, filmēšanas objektu.
PiemēriSezānam ir raksturīgas statiskas kompozīcijas. Tēlojot cilvēku, mākslinieks liek tam pozēt neskaitāmas reizes.. pilnīgi nekustīgā pozā.
- Sezānam ir raksturīgas statiskas kompozīcijas. Tēlojot cilvēku, mākslinieks liek tam pozēt neskaitāmas reizes.. pilnīgi nekustīgā pozā.
- ..pa vakariem viņš pozē māksliniekiem un pasūta savus portretus.
- JPapuasi nebēg no foto un kinoaparātiem kā Āfrikas nēģeri, tieši otrādi - viņi labprāt pozē, cenšas ieņemt izteiksmīgu Stāju.
2.Samāksloti, arī maldinoši izturēties.
PiemēriMillija apzinājās savu vērtību. Sajuzdama uz sevi vērstos svešos skatienus, viņa mazliet pozēja. Viņas kustības kļuva lēnākas, plastiskākas. Runājot viņa apvaldīja vaibstus, smejoties klusināja balsi, bet ļāva spīdēt savu zobu rindām.
- Millija apzinājās savu vērtību. Sajuzdama uz sevi vērstos svešos skatienus, viņa mazliet pozēja. Viņas kustības kļuva lēnākas, plastiskākas. Runājot viņa apvaldīja vaibstus, smejoties klusināja balsi, bet ļāva spīdēt savu zobu rindām.
- pārn. Herberts Dorbe nemīl [dzejā] pozēt, sveša viņam arī katra ārišķība.
Avoti: 6-2. sējums