purkšķēt
purkšķēt purkšķu, purkšķi, purkšķ, pag. purkšķēju
purkšēt purkšu, purkši, purkš, pag. purkšēju; retāk
1.parasti 3. pers.; intrans. Radīt īslaicīgus, padobjus, citu citam sekojošus neskaidrus trokšņus (parasti par motoru, ierīcēm). Atskanēt šādiem trokšņiem.
PiemēriPie mājas purkšķ motocikls.
2.intrans.; sar. Sprauslot.
PiemēriViņš laida galvu ūdenī, purkšķēja un pūta.
3.trans.; sar. Paklusu, neskaidri, arī neapmierināti runāt.
Piemēri..šim kažociņš mugurā, staigā un purkš: maitas tādi, vai tas esot brokastlaika pļāvums!
Avoti: 6-2. sējums