rīkle
rīkle -es, dsk. ģen. -ļu, s.
1.Orgāns, kura krustojas gremošanas un elpošanas ceļi.
PiemēriPutekļi spiedās rīklē un smacēja elpu, mute bija sausa.
Stabili vārdu savienojumiBalss rīkle. Cik rīkle nes. Dziedamā rīkle.
2.Kakls1.
Piemēri..Leinasars sagrāba Šiliņu pie rīkles. Tas izrāvās..
Stabili vārdu savienojumiDot (arī sadot, salikt) pa rīkli.
3.Samērā dziļš atvērums, arī dobums (piemēram, priekšmetam, ierīcei).
PiemēriDzirnakmens rīkle.
Avoti: 6-2. sējums