raibot
raibot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Izdalīties, atšķirties no apkārtnes ar savu raibumu. Būt klātam ar ko raibu. Raiboties (1).
PiemēriPļavā raiboja.. vēlīnās vasaras puķes..
- Pļavā raiboja.. vēlīnās vasaras puķes..
- ..raiboja sēdētāju pūlīši pļavā..
- ..viņa pastiepa atvērtu kladi, kas raiboja no ģeometriskiem zīmējumiem un skaitļu virknēm.
1.1.trans.
PiemēriRoberts Neļķe ierāvās pašā [vagona] stūrī pie loga. ..Mēģināja skatīties pa logu.. salnas raibotos kokos.
- Roberts Neļķe ierāvās pašā [vagona] stūrī pie loga. ..Mēģināja skatīties pa logu.. salnas raibotos kokos.
- Stīgām apaugušā verandā balti klāts galds. Baltos, zelta puķītēm raibotos traukos smaržo kafija.
2.Izraisīties redzes traucējumiem (šķietamu plankumu veidā), piemēram, aiz uztraukuma, noguruma.
PiemēriMācītājs apsviedās un steidzās prom. Kājas viņam ļodzījās, acīs raiboja.
- Mācītājs apsviedās un steidzās prom. Kājas viņam ļodzījās, acīs raiboja.
- Kalējam [cīņā] gāja grūti. ..Sāka dauzīt deniņos, gar acīm raiboja, bet viņš nepadevās.
Avoti: 6-2. sējums