raibot
raibot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Izdalīties, atšķirties no apkārtnes ar savu raibumu. Būt klātam ar ko raibu. Raiboties (1).
PiemēriPļavā raiboja.. vēlīnās vasaras puķes..
1.1.trans.
PiemēriRoberts Neļķe ierāvās pašā [vagona] stūrī pie loga. ..Mēģināja skatīties pa logu.. salnas raibotos kokos.
2.Izraisīties redzes traucējumiem (šķietamu plankumu veidā), piemēram, aiz uztraukuma, noguruma.
PiemēriMācītājs apsviedās un steidzās prom. Kājas viņam ļodzījās, acīs raiboja.
Avoti: 6-2. sējums