remdēt
remdēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka vājinās, zūd (parasti nevēlams, fizioloģisks vai psihisks stāvoklis).
PiemēriRemdēt sāpes.
- Remdēt sāpes.
- Pēc tam kad viņš [bēglis] izsalkumu bija kaut cik remdējis, Alda pārsēja ievainoto kāju.
- Viņi atkal ķīķēja reņģes un ēda tās, mērcēdami sālī, kuras krājums jau gāja uz beigām, bet viņiem nebija ar ko remdēt slāpes..
- Es eju pa pasauli, nezinu, kā Un kur savas bēdas remdēt.
1.1.pareti Panākt, būt par cēloni, ka (kādam) vājinās, zūd, parasti nevēlams, fizioloģisks vai psihisks stāvoklis.
PiemēriKā mani remdē tava atzīšanās! Tā ir kā ziedu balzams man uz rētām.
- Kā mani remdē tava atzīšanās! Tā ir kā ziedu balzams man uz rētām.
Avoti: 6-2. sējums