rosība
rosība -as, s.; parasti vsk.
1.Rosīga darbība, rosīgs process. Rosme (1).
Piemēri..viņš pamanīja jaunaudzes malā rosību pie Gubas pirts. No visām pusēm to ielenca cilvēki formas tērpos.
- ..viņš pamanīja jaunaudzes malā rosību pie Gubas pirts. No visām pusēm to ielenca cilvēki formas tērpos.
- Nākamajā rītā dzīvoklī sākās rosība, varēja dzirdēt klusinātas.. balsis, mēbeļu grūstīšanu un.. durvju virināšanu.
- Doņu mājiņā tagad valda liela rosība. Sevišķi mātei ir daudz darba un domāšanas - jāada bērniem cimdi, jāgādā zeķes..
- Pats brīnos par savu domu rosību un valodas spriganību.
2.Vispārināta īpašība → rosīgs2, šīs īpašības konkrēta izpausme. Rosīgums (2).
PiemēriRīgas krustmāte stāvēja pie barokļu aizgalda un bija pilna rosības: «Cūkas tev, Anna, izaugušas lielas kā teļi, bet viņām trūkst miesas.»
- Rīgas krustmāte stāvēja pie barokļu aizgalda un bija pilna rosības: «Cūkas tev, Anna, izaugušas lielas kā teļi, bet viņām trūkst miesas.»
Avoti: 6-2. sējums