runīgs
runīgs -ais; s. -a, -ā
runīgi apst.
1.Tāds, kas mēdz daudz un labprāt runāt. Tāds, kas labprāt mēdz iesaistīties sarunās.
Piemēri..Rūdolfs Blaumanis.. bija visai iznesīgs, glīti ģērbies, ar izsmalcinātu uzvešanos un visai vaļsirdīgi runīgs.
1.1.pārn. Tāds, kurā kas izpaužas, no kura kas ir secināms (piemēram, par skatienu, žestu).
Piemēri..ēdienu atnesusi, [viņa] runīgiem skatieniem allaž pakavējās pie noliesējušā mūka muskuļotā auguma...
Avoti: 6-2. sējums