runīgs
runīgs -ais; s. -a, -ā
runīgi apst.
1.Tāds, kas mēdz daudz un labprāt runāt. Tāds, kas labprāt mēdz iesaistīties sarunās.
Piemēri..Rūdolfs Blaumanis.. bija visai iznesīgs, glīti ģērbies, ar izsmalcinātu uzvešanos un visai vaļsirdīgi runīgs.
- ..Rūdolfs Blaumanis.. bija visai iznesīgs, glīti ģērbies, ar izsmalcinātu uzvešanos un visai vaļsirdīgi runīgs.
- Eduards šai vakarā bija neparasti runīgs - kā pats sev jautādams un pats sev atbildēdams, itin kā gribēdams visas cilvēces dzīves mīklas noskaidrot.
- pārn. Laikam pieņemas vējš un egles kļūst skaļas un runīgas.
1.1.pārn. Tāds, kurā kas izpaužas, no kura kas ir secināms (piemēram, par skatienu, žestu).
Piemēri..ēdienu atnesusi, [viņa] runīgiem skatieniem allaž pakavējās pie noliesējušā mūka muskuļotā auguma...
- ..ēdienu atnesusi, [viņa] runīgiem skatieniem allaž pakavējās pie noliesējušā mūka muskuļotā auguma...
- Elna.. paspieda vīra roku, un jau viņai likās, ka šis viens rokasspiediens bijis pārāk runīgs.
Avoti: 6-2. sējums