rupucis
rupucis -ča, v.
rupuciene -es, dsk. ģen. -ņu, s.
1.apv. Krupis. Arī bruņurupucis.
PiemēriLiels, drukns rupucis laiski rāpās prom no lēzenas piena bļodiņas.
2.sar.; niev. Cilvēks ar nevēlamām īpašībām. Īgns, nepatīkams, neizpalīdzīgs cilvēks.
PiemēriNe Klāvs, ne Krišs pat neatskatījās. Tad Jukums pikti nomurmināja: «Jupis jūs rāvis, rupuči! Iztikšu bez jums.»
Avoti: 6-2. sējums