saduļķot
saduļķot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) kļūst, parasti ļoti, viscaur, duļķains.
PiemēriNo dūkstī iemītas govs pēdas [draugi] dzesējuši slāpes, cenšoties nesaduļķot glumo, remdeno lāsi tam, kas dzēra pēdējais.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (krāsa, tās tonis) kļūst neskaidrs.
PiemēriSaduļķot tīros dzeltenos toņus akvarelī.
1.2.Būt par cēloni tam, ka (acis) kļūst neskaidras, nespodras, blāvas.
Piemēri..viņa vēl vienmēr ir cēla un stalta, ar modrām, tumšzilām acīm, kuras vecums nav paspējis saduļķot.
2.Padarīt nenoteiktu, sliktu (piemēram, attiecības, noskaņojumu).
PiemēriCik daudz labāka un tīrāka viņu [sievas un vīra] dzīve varēja būt. Bet ar savu dzeršanu viņš šo dzīvi ir saduļķojis.
2.1.Padarīt neskaidru, pretrunīgu (piemēram, apziņu, uzskatus).
Piemēri..buržuāziskā literatūra.. cenšas iekļūt arī darbaļaužu.. masās un tur, cik iespējams, saduļķot viņu apziņu.
Avoti: 7-1. sējums