sakārnis
sakārnis -ņa, v.
1.Kokauga, parasti žuburainas, saknes daļa. Šāda, parasti no zemes izrauta, saknes daļa kopā ar stumbra apakšējo gabalu vai bez tā.
PiemēriTur bij i ezers, i upe, pat purvs, kur sakārņus lauzt. Vasaras lietainos vakaros.. viņš aizmanījās uz ezerpurvu.., cēla vecos priežu celmus un krāva blāķī.
1.1.pārn.; niev. Ļoti vājš, kaulains cilvēks: arī nepatīkams, nevēlams cilvēks.
PiemēriVelns, kas to sakārni tirdīja, - divus pusstopus nosauca. Un tik mudina un mudina. Vecs, bet iekšas kā augstspiediena tvaika katlam!
Avoti: 7-1. sējums