sakaunēties
sakaunēties -os, -ies, -as, pag. -ējos; refl.
Sākt, parasti pēkšņi, kaunēties.
PiemēriUn negaidot es ieraudzīju, kā viņas acis pieskrēja asarām. Uzreiz sakaunējusies, Janīna ātri notrausa nelūgto slapjumu..
- Un negaidot es ieraudzīju, kā viņas acis pieskrēja asarām. Uzreiz sakaunējusies, Janīna ātri notrausa nelūgto slapjumu..
- Miķelis sacīja, ka Juris esot krietns puika.. Tādus vārdus no svešiem Juris nebija dzirdējis, tāpēc apjuka un sakaunējās.
- Tik garšīgu kāpostu Valts sen nebija ēdis. Izēda šķīvi. Iesmēla otru. Vēl būtu ēdis, bet sakaunējās.
- sal. Un Askolds, palicis priekšnamā viens, jūtas kā apiets, kā izjokots, kā sazin par ko sakaunējies.
- pārn. Mazā lampiņa ar ieplēsto kupolu sakaunējās un satumsa.
Avoti: 7-1. sējums