salocīties
salocīties -lokos, -lokies, -lokās, pag. -locījos; refl.
1.parasti 3. pers. Refl. → salocīt1. Tikt salocītam.
PiemēriStriķa gals Strautiņa rokā veikli salocījās mezglā.
2.parasti 3. pers. Būt ar, parasti krasu, līkumu vai līkumiem (piemēram, par ceļu, upi).
PiemēriCeļš.. aizstiepās tālu palejā, salocījās pa labi asā līkumā..
3.parasti 3. pers. Tiekot locītam, sabojāties, parasti pilnīgi.
Piemēri..plānos katlos.. jau no maza sitiena rodas ieliekumi, vāki salokās un nepieguļ vairs katla virsai..
4.Saliekties (parasti uz priekšu) — par cilvēkiem vai dzīvniekiem.
PiemēriRakstnieks Melnūdris.. pēc katra [ministra] teikuma piekrītoši salocījās ar visu augumu, it kā sacīdams: «Jā, jā, jums taisnība, ministra kungs...»
Avoti: 7-1. sējums