salocīties
salocīties -lokos, -lokies, -lokās, pag. -locījos; refl.
1.parasti 3. pers. Refl. → salocīt1. Tikt salocītam.
PiemēriStriķa gals Strautiņa rokā veikli salocījās mezglā.
- Striķa gals Strautiņa rokā veikli salocījās mezglā.
2.parasti 3. pers. Būt ar, parasti krasu, līkumu vai līkumiem (piemēram, par ceļu, upi).
PiemēriCeļš.. aizstiepās tālu palejā, salocījās pa labi asā līkumā..
- Ceļš.. aizstiepās tālu palejā, salocījās pa labi asā līkumā..
- Aiz Blusu kroga, kur baltais lielceļš salokās kā zibens.., uz paša dambja stāv kāds vīrs.
3.parasti 3. pers. Tiekot locītam, sabojāties, parasti pilnīgi.
Piemēri..plānos katlos.. jau no maza sitiena rodas ieliekumi, vāki salokās un nepieguļ vairs katla virsai..
- ..plānos katlos.. jau no maza sitiena rodas ieliekumi, vāki salokās un nepieguļ vairs katla virsai..
4.Saliekties (parasti uz priekšu) – par cilvēkiem vai dzīvniekiem.
PiemēriRakstnieks Melnūdris.. pēc katra [ministra] teikuma piekrītoši salocījās ar visu augumu, it kā sacīdams: «Jā, jā, jums taisnība, ministra kungs...»
- Rakstnieks Melnūdris.. pēc katra [ministra] teikuma piekrītoši salocījās ar visu augumu, it kā sacīdams: «Jā, jā, jums taisnība, ministra kungs...»
- Puika.. salocījās kā zutis un pa virves apakšu izšmauca no laukuma.
- No krūma izskrēja zaķis, un milzis nebij salocījies vien, kad zaķis jau bij gabalā.
Avoti: 7-1. sējums