samocītība
samocītība -as, s.; parasti vsk.
Stāvoklis, kad (kam, piemēram, mākslas darbam, darbībai) piemīt nemākulīgums, pretrunīgums, nevajadzīga sarežģītība.
PiemēriIzteiksmes samocītība dzejā.
- Izteiksmes samocītība dzejā.
- Arī autora meklējumi valodas jomā, tieksme pēc svaigas, oriģinālas izteiksmes minētajos darbos bieži vien pārvēršas manierībā un samocītībā.
- Nu, protams, katram patīk tas darbs, kurā nejūt samocītību; patīk tas, kas liekas skaisti, pat rotaļīgi veicams..
Avoti: 7-1. sējums